Tātad, reiz dzīvoja kāds brīnumdaris. Šim cilvēkam bija īpašs talants – viņš mācēja atrast visskaistākos putnus ar visdaiļākajām balsīm. Viņš mācēja arī noķert tos un izdresēt tā, lai tie nelido prom. Šie putni bija tik skaisti un dziedāja tik labi, ka tos vēlējās iegādāties daudzi bagāti cilvēki. Tāpēc šos putnus bieži varēja ieraudzīt sēžot krātiņā kāda bagāta tirgoņa viesistabā, vai tiesneša kabinetā, bet visvairāk tādu putnu bija karaļnamā. Pats princis Alberts brauca tālu ceļu pie brīnumdara, lai izvēlētos kādu jaunu putnu. Bet kādu dienu atbraucot pie brīnumdara, viņš ieraudzīja pavisam savādāku brīnumu. Todien jaunais princis vēlējās iegādāties kādu skaistu putnu, kas rotātu viņa guļamistabu, bet kad viņš pienāca pie brīnumdara mājas, viņš izdzirdēja neticami skaistu balsi. Tā dziedāja tik maigi un samtaini, ka prinča sirds nodrebēja no patikas un viņš pateica: „Šo putnu es ņemšu! Vienalga kā tas izskatās un cik tas maksā, tik skaistu balsi es vēl neesmu dzirdējis!”

Bet brīnumdaris tik smējās.

Jo tas nebija putns, tā bija viņa meita. Viņa auga bez mātes, tāpēc tēvs viņai veltīja visu savu uzmanību. Viņi kopā staigāja pa mežu meklējot putnus, viņš mēģināja iemācīt meitiņu putnus ķert, bet viņai bija pārāk laba sirds un viņa baidījās putniem nodarīt pāri. Viņi kopā dresēja putnus, bet neviens putns nedziedāja tik skaisti kā viņa.

„Tev patīk šis putns?” smejoties jautāja brīnumdaris „Tad nāc, es tev viņu parādīšu, zvēru pie savas dzīvības – tik skaistu putnu tu vēl neesi redzējis.”

Un viņš aizveda princi Albertu uz dārzu kur lidinājās visdažādākie dziedātājputni. Te bija pelēki mazi putniņi, kuri visskaistāk dziedāja šūpuļdziesmas, te bija krāšņi, lieli putni, kas dziedāja tik skaļi, ka visa māja varēja baudīt to balsis, te bija balti balodīši, kas dziedāja mīlas dziesmas un vēl daudzi citi. Bet šobrīd tie visi klusēja, jo kautrējās sabojāt brīnumdara meitas dziesmu. Viņa dziedāja tik saldi, tik medaini un arī pati izskatījās kā brīnums: baltās, gaisīgās drānās ietērpta, viņas āda bija vēl pat bālāka, mati kā saules staru apspīdētas vārpas, kā zeltains ūdenskritums laidās tai uz ādas, un lūpas tai bija kā ziedlapiņas sārtas, mazas, bet acis zilas kā lietus lāses.

Brīnumdaris teica :”Šo putnu sauc par Jūliju, un viņa ir mans lielākais dārgums.”

Bet princis nespēja acis atraut no skaistās dziedātājas, tik daiļu jaunavu viņš vēl nekur nebija redzējis, tāpēc uzreiz iemīlējās un lūdza tās roku.

„Nu ko,” teica brīnumdaris „es došu tev viņu par sievu ja vien tu apsoli, ka viņai nekad nekā netrūks, ka viņai nekad nedraudēs briesmas un ka tavā pilī viņa būs laimīga.”

Princis bija gatavs piekrist visam un atdot visu, lai tik būtu kopā ar šo skaistuli. Tā nu brīnumdaris sarunāja savu meitu par sievu princim. Viņš pasauca savu meitu, lai iepazīstinātu viņu ar līgavaini un teica: „Es tev sarunāju šo jaunekli, tagad tu dzīvosi viņa pilī, kur tev nekad nekā netrūks, nedraudēs briesmas un kur tu vienmēr būsi laimīga.”

Arī princis bija ļoti jauns un skaists, viņš bija stalts, ar gariem kastaņbrūniem matiem, gaišu ādu un saulainu smaidu, bet, kaut arī likās, ka Alberts un Jūlija ir ideāls pāris (tik skaisti viņi izskatījās kopā, kā divas zvaigznes vai kā divi dārgakmeņi vienā gredzenā) tomēr nekas nesakustējās, nenodrebēja meitenes sirdī, kad viņa ieraudzīja savu līgavaini. Tomēr tā kā nevienu citu viņa arī nemīlēja, pie tam no bērnības radusi paklausīt savam tēvam, viņa piekrita braukt uz prinča pili, kur bija jānotiek kāzām.

Pils, kas atradās lielas pilsētas vidū, izskatījās burvīgi. Tā bija krāsaina, ar daudziem tornīšiem, kupoliem, tiltiem un vitrāžu logiem un Jūlija nodomāja, ka tā izskatās kā no saldumiem taisīta. Apkārt pilij pletās krāšņi dārzi, kur starp rozēm, lilijām, rododendriem un citiem ziediem lidinājās milzīgi taureņi. Bet starp kokiem, ābelēm un ķiršiem staigāja cēli pāvi. Tādu pārbagātību meitene nekur vēl nebija redzējusi, jo nekad neatstāja brīnumdara māja un staigāja tikai pa apkārt esošo mežu.

Bet princis jau sauca viņu iekšā, kur Jūliju sagaidīja jauni brīnumi. No iekšpuses pils izskatījās vēl greznāka. Tur bija marmora grīda un apzeltīti svečturi, persiešu paklāji un meistaru gleznas. Un kādi tur bija trauki! Sudraba paplātes un vīna glāzes, krāsainas stikla sulas glāzes un ķīniešu tējas servīzes. Un uz tiem bija visdažādākie ēdieni – cepta, vārīta un kūpināta gaļa, visdažādākās zivis un pat krabji un garneles, dārzeņi un eksotiskie augļi, kurus, īstenībā, varēja plūkt uzreiz no kokiem jo dažās istabās milzīgos podos auga banānu palmas, mandarīnu un citronu koki. Bet pie kokiem un arī visur citur istabās un koridoros karājās būrīši, kuros sēdēja visdažādākie putni, kas pildīja pili ar dzīvu, patīkamu mūziku.

Tomēr visvairāk meitenei patika viņas istaba. Tā bija ierīkota vienā no pils tornīšiem, un no loga viņa varēja redzēt gan dārzu, gan pils vārtus, gan aiz tiem izpletušos pilsētu kur kā mazas skudriņas skraidīja cilvēki. Jūlijas istabā bija vēl daudz kas, skapji ar visdažādākām kleitām, lādes ar rotām, dārgi spoguļi zelta rāmjos un gulta ar tumši sarkanu baldahīnu, tomēr meitene nevarēja novērsties no loga – tik liela, tik milzīga viņai šobrīd likās pils, un pilsēta tai apkārt.

„Pēc kāzām tas viss piederēs tev,” klusi sacīja princis „jo tu kļūsi par manu princesi un vēlāk par karalieni, bet, pagaidām, lūdzu, nepamet pili, neej aiz pils vārtiem, jo pilsēta ir liela un tu vari apmaldīties.”

Jūlija nemaz nevēlējās iziet ārpus pils robežām, viņa varēja stundām ilgi sēdēt pie loga un noskatīties kā skraida mazie, pelēkie cilvēciņi. Viņai patika arī staigāt pa pils koridoriem, klausīties putnu dziesmas un ēst eksotiskos augļus, kurus viņa nekad agrāk nebija redzējusi. No cilvēkiem meitene gan vairījās, jo nebija pieradusi pie sabiedrības, dzīvojot mežā ar tēvu. Arī princis parādījās reti, jo viņam bija jāpalīdz tēvam valsts pārvaldīšanā. Prinča vecākus, karali un karalieni, Jūlija redzēja tikai ēdienreižu laikā un arī tad viņi gandrīz vai nesarunājās. Bet meitene nepārdzīvoja, daudz labāk viņai patika būt vienai.

Tā vienu dienu viņa vienatnē pastaigājās pils dārzā. Meitenei patika augļu koki, krāšņie ziedi un pāvi, bet pāviem patika Jūlija, jo pat putni redzēja, ka meitene ir skaista kā saules gaisma. Tā Jūlija pastaigājās pa daudzām taciņām, kas bija nobērtas ar krāsainiem akmentiņiem, glaudīja skaistos putnus un ostīja ziedus, līdz nonāca pie pils vārtiem. Viņa jau izlēma griezties atpakaļ, kad pēkšņi izdzirdēja balsis, pavisam tuvu, aiz pils sienas. Tās bija bērnu balsis, tās smējās un ūjināja un tas ieinteresēja Jūliju.

Meitene piegāja pie vārtu restēm un ieraudzīja dīvainu skatu – pret akmens mūri, kas norobežoja pils teritoriju no pilsētas, bija atbalstījies kāds dīvains vīrs. Viņš bija stalts un slaids, to nevarēja noslēpt pat viņa apģērbs, kas vairāk līdzinājās skrandām, viņa gaiši pelēkie, drusku iesirmie mati bija izlaisti pār pleciem, pēc sejas nevarēja pateikt vai viņš ir jauns vai vecs, tomēr padzīvojis viņš bija, jo viņam trūka gan vienas kājas un viņš atbalstījās pret koka sprunguli, gan arī vienas acis un to aizsedza melns pārsējs. Otra acs gan bija neparasti zaļa un spoža un Jūlija satrūkās, kad šis vērīgais redzoklis pievērsās viņai.

„Ak tā!” iesaucās vīrietis, „Man ir vēl viens klausītājs, nāc tik šurp un es tev pastāstīšu…par ko tu vēlies, lai es pastāstu?”

„Pastāsti par pūķiem!” iesaucās viens puisēns ar koka zobenu rokās.

„Nē, par burvjiem!” iesaucās cits un iebikstīja pirmo.

„Labāk par nārām vai elfiem!” sāka čīkstēt meitenes…

„Kuš, kuš,” klusināja bērnus vīrietis „lai izvēlās princese! Nāc tak pie mums!”

Jūlija saprata, ka dīvainais vīrs ir pasaku stāstītājs un viņai ļoti gribējās dzirdēt viņa stāstus, bet meitene nedrīkstēja iznākt pa pils vārtiem.

„Ak tā, nu tad klausies tāpat, tu arī stāvot aiz vārtiem visu labi dzirdēsi. Par ko tad lai es stāstu?”

Meitene nebija pārliecināta, vai viņa drīkst atrasties arī pie vārtiem un runāt ar svešiniekiem, bet viņai bija tik ļoti interesanti, un arī prom neviens nedzina.

„Pastāsti, lūdzu, par pūķiem, burvjiem, nārām un elfiem!”

Stāstītājs iesmējās un sāka stāstīt. Viņu sauca Pasaku Marts, un viņš bija kādreiz bijis jūrnieks, viņš bija redzējis visādas zemes un saticis dažādus cilvēkus. Viņš bija redzējis arī neparastus, pat mistiskus dzīvniekus un ne mazāk mistiskas tautas, tāpēc viņa stāsti vienmēr bija brīnumu pilni.

Viņš stāstīja par milzīgiem pūķiem kas mācēja spļaut uguni un lidoja augstu debesīs, pat augstāk par putniem. Daži pūķi bija mežonīgi, tie dzīvoja augstu kalnos un sadedzināja ikkatru kas mēģināja tikt pie viņu alām, jo tur viņi glabāja gan savas olas, no kurām izšķiļas pūķu mazuļi, gan zeltu, ko pūķi krāj dzīves laikā, jo tiem kā žagatām patīk viss spīdīgais. Citi pūķi, Pasaku Marta stāstā, bija pieradināti un jauki. Viņi ne vien kontaktējās ar cilvēkiem, bet arī ļāva tiem vizināties uz savām mugurām un lidot augstu debesīs.

Viņš stāstīja par burvjiem kas ar vienu rokas vēzienu varēja noslaucīt veselas armijas no zemes virsas vai arī nomierināt viesuļvētru, kas grasās izpostīt kādu pilsētu. Daži burvji bija labi, viņi palīdzēja cilvēkiem, lai krusa neizposta laukus, lai upe nepārplūst pāri tiltam, lai vilki neuzbrūk aitu ganāmpulkam, viņi glāba cilvēkus no slimības un dažkārt pat no nāves. Citi burvji, Pasaku Marta stāstos, bija ļauni nekromanti, kas modināja mirušos un uzsūtīja tos dzīvajiem, šādiem burvjiem patika redzēt cilvēku mocības, tāpēc tie katru dienu centās izdomāt ko jaunu un nejauku. Viņi uzsūtīja cilvēkiem slimības un lāstus un tikai labie burvji spēja tos lauzt.

Viņš stāstīja par nārām kas dzīvo dziļi ūdenī un kas arī ir dažādas. Dažas vāravas ir skaistas kā pērles, tās dzīvo pie sava tēva Tritona, koraļļu pilī un gandrīz nekad nerādās virspusē. Citas nāras ir cēlušas no cilvēkiem, tās ir meitenes, kas nelaimīgas mīlestības dēļ izdarījušas pašnāvību noslīcinoties. Arī tās ir brīnumaini skaistas, bet nedrīkst aizmirst, ka tās vairs nav dzīvas un viņām ir ļauni nodomi – ievilināt kādu vīrieti ūdenī un noslīcināt.

Viņš stāstīja arī par elfiem, noslēpumainu meža tautu. Par elfiem kas ir tik skaisti, ka pat vārdos izteikt nevar un vēl mūžīgi. Un arī elfi ir tumši un gaiši, un atšķiras viņi tā, ka gaišajiem ir gaiši mati, bet tumšajiem tumši. Abas tautas dzīvo mežos, tikai dažādos, gaišajiem labāk patīk gaišie platlapu meži ar zelta kļavām un sudraba ošiem, bet tumšajiem patīk tumšie egļu meži, kur baidās iet pat visdrosmīgākie no cilvēkiem. Bet ne gaišie, ne tumšie elfi nedara pāri cilvēkiem, tiem patīk vientulība un noslēgtība jo cilvēki priekš viņiem ir tikai taureņi, kas nomirst pārāk ātri.

Viņš stāstīja vēl un vēl un Jūlija saprata, ka pils nemaz nav liela, ka apkārt ir milzīga pasaule, kuru viņa nekad nav redzējusi, par kuru pat nav iedomājusies! Viņa tāpat kā mazie bērni klausījās stāstītājā ar pavērtu muti un apbrīnas pilnām acīm, tāpat kā mazie iedomājās skaistos elfus un milzīgos pūķus, un viņai kļuva skumji, jo šiem bērniem vēl būs iespēja to visu ieraudzīt, bet viņa drīz precēsies, kļūs par karalieni un vairs nekad, nekad, nekad neredzēs citas zemes un to brīnumus.

Tā Jūlija katru dienu sāka iet pie pils vārtiem, lai kopā ar maziem bērniem klausītos stāstus par sfinksām, driādēm (meža fejām), melniem cilvēkiem, milzīgām zivīm – vaļiem, kas īstenībā nemaz nav zivis, lauvām un krokodiliem. Meiteni tik ļoti aizrāva šie stāsti, ka viņa pat iedomājās kā kopā ar Pasaku Martu dodas kārtējā ceļojumā, kā viņi slīd pa jūras virsmu uz milzīgā kuģa, kā viņi plāno uz kurieni dosies. Un viņa skatījās uz stāstītāju ar arvien lielāku apbrīnu, kas, Jūlijai nemanot pārtapa par mīlestību. Meitenei bija vienalga, ka viņas elkam nav kājas un acs, jo viņa redzēja daudz dziļāk, pašu būtību. Pasaku Marts kļuva viņai par Brīvību.

Savukārt skaistā, greznā pils pārvērtās par krātiņu. Meitene kā spoks klīda pa istabu vai pa dārzu gaidot to laimīgo stundu, kad atkal satiks savu mīļoto Martu. Viņai vairs negribējās ne skaistu kleitu, eksotisko augļu, ne krāšņu ziedu, viņa alka vien pēc brīvības stundas, ko viņai dāvāja stāsti. Jūlija vairs pat nedziedāja, kaut arī agrāk darīja to katru dienu un kad viņa dziedāja pat visā pilī putni apklusa lai klausītos viņā.

Bet tagad meitene jautāja putniem: „Kā gan jūs varat dziedāt sēžot krātiņos? Kā gan jūs varat dziedāt bez brīvības!”

Un putni atbildēja: „Dzied tikai ķermenis, mūsu dvēsele palika mežā, kur bija brīva”

Jūlija nobrīnījās, kā gan tas ir iespējams, ka dvēsele ir ārpus ķermeņa? Tomēr viņa gribēja zināt – vai arī cilvēks var atdalīt dvēseli no ķermeņa, bet putni nezināja.

Tā gāja laiks un kāzu diena tuvojās. Un kādu dienu Pasaku Marts pavēstīja, ka taisās doties prom, un tā bija tā pati diena, kad bija jānotiek kāzām. Bērni noskuma, jo viņiem patika stāsti, bet neviens pat nevarēja iedomāties kā sāpēja Jūlijai, jo savu mīlestību viņa glabāja dziļi, dziļi savā sirdī, un likās, ka šī sirds tūlīt pārplīsīs.

Un atnāca kāzu diena un visa karaļvalsts priecājās par skaisto princesi, kad viņa gāja pie altāra. Starp visiem ciemiņiem kas ieradās baznīcā, Jūlija ieraudzīja arī stāstītāju, viņš bija savādi skumjš. Kad viņa teica „jā” savam vīram, debesīs tika palaists salūts, bet pilsētā dalīja bezmaksas vīnu un saldumus. Tās bija skaistākās kāzas karaļvalstī, princis un princese izskatījās kā divas porcelāna lellītes un tik labi piestāvēja viens otram. Kas gan varēja iedomāties, ka princese mīl nevis skaisto princi, bet vienkājaino, vienacaino, izbijušo jūrnieku?

Bet kāzas nenorima ne uz mirkli un visiem bija vienalga par princeses jūtām. Mūzika, balle, svinīgas runas. Vien uz sekundi Jūlijai izdevās aiziet uz savu istabu lai sakārtotu matus, kas bija izspūruši pēc dejām, bet pametusi acu skatienu pa logu viņa ieraudzīja kā tālumā, klibojot aiziet Pasaku Marta stāvs.

Un tik ļoti iesāpējās princeses sirdī, tik ļoti sagriezās galva, ka likās – re, beidzot tā sirds ir pārplīsusi. Bet nē, tā tikai ieplīsa un no tās spraugas izlīda mazs putniņš, kā zvirbulītis tikai zeltains. Viņš dievišķīgi iečivinājās un pielidoja pie loga sāka ārprātīgi dauzīties pret stiklu.

„Kas tas tāds?” jautāja princese ar izbrīnu sajuzdama, ka viņai vairs nesāp.

„Tā ir tava dvēsele” atbildēja citi putni.

Tad princese visu saprata un atvēra logu, lai izlaistu zeltaino putniņu ārā. Viņš laimīgi iečivinājās un aizlidoja. Jūlija kādu laiku vēroja kā zilās debesīs izgaist mazs zeltains puteklītis, tad aizvēra logu un devās lejā, galu galā viņu gaidīja ciemiņi, balle, svinīgās runas un skaistulis vīrs. Un visi priecājās par tik skaistu un apzinīgu princesi, bet vēlāk arī par karalieni un neviens nekad nepamanīja, ka viņai nav dvēseles, tāpat kā putniem krātiņos.

Pasaku Marts lēni kliboja gar mežmalu, kad viņam uz pleca nolaidās mazs zeltains putniņš.

„Kas tu tāds?” Marts brīnījās, bet putniņš laimīgi iečivinājās debešķīgi skaistā balsī.

„Oho,” teica stāstītājs „tev ir tik skaista balss. Zini, tu man atgādini kādu skaitu princesi ar tādu balsi. Šodien viņa apprecējās ar skaistu princi. Bet zini ko? Es iemīlēju viņu no paša pirmā mirkļa, kad ieraudzīju. Es zinu, ka tas nebija gudri, kam viņai tāds kā es, bez kājas, bez acs, bez noteiktas dzīves vietas… un tomēr es cerēju. Lai gan es arī tagad ceru, ka viņa būs laimīga”

Putniņš sēdēja uz stāstītāja pleca un zināja, ka būs.