Anita Rupeika - Edvīns meklē

 

edvinsmekle
Edvīns zīmēja velniņu. Viņš zīmēja to ar slapjā lietussarga aso galu velkot pa sarkanbaltām stacijas flīzēm. Ārā gāza lietus, bet pēdējais vilciens sen prom. Neatlika nekas cits kā sēdēt un gaidīt rītu tepat. Zīmējot velniņu.
Īstenībā tā nebija aizraujoša nodarbe, arī velniņš nesanāca īpaši glīts. Tāpēc viņš uzreiz pamanīja, kad stacijas telpā ienāca viņa. Īstenībā viņa drīzāk iebrāzās nekā ienāca, un arī paskats viņai nebija labāks kā uzzīmētajam velniņam, kaut arī viņa bija ļoti jauna – slapja kā pele un ar diezgan pelīgu purniņu, rudie mati kā ūdenszāles aplipināja pieri un vaigus, balta vakarkleita un ādas jaka, vienā rokā padomju laika, brūns čemodāns, otrā – pusizdzerta šņabja pudele.
Dīvaini, bet pie saraksta viņa nepiegāja. Likās, ka viņu vispār neuztrauc ne nokavētais vilciens, ne slapjās drēbes. Viņa tikai skatījās apkārt it kā cerēja te ieraudzīt kādu pazīstamu seju, bet ieraudzīja tikai Edvīnu.
Viņa skatījās tik ilgi, ka Edvīnam neatlika nekas cits kā pajautāt :”Vai jums ir nepieciešama palīdzība? Jūs kādu meklējat?” Likās tieši šo jautājumu viņa gaidīja…
Jo viņa sāka smieties, smieties un stāstīt par to, ka jā – meklē. Visu dzīvi viņa kādu meklē. Ka viņa uzauga pie audžu vecākiem, tāpēc vienmēr meklēja īstos. Ka viņai bija draugi, bet viņa meklēja sakarus. Ka viņai bija puisis, bet viņa meklēja skaistāku un bagātāku… Un atrada. Viņa uzmeklēja savus īstos vecākus, kas izrādījās narkomāni un dzērāji, tāpēc no meitas viņiem vajadzēja vien naudu jaunai dozai. Viņa atrada sakarus, izdevīgus sev cilvēkus, bet atskārta, ka īstu draugu viņai nemaz nav. Viņa atrada sev skaistu un bagātu puisi, kurš viņu pameta, kad viņam apnika spēlēties.
„Es esmu kā tā sieviete no pasakas par zelta zivtiņu, es nekad nenovērtēju to, kas man ir, man vienmēr gribējās vairāk. Bet tagad man nav nekā”, viņa smējās un slaucīja asaras.
Ārā gāza lietus. Stacijā ievilkās divi vīrieši, apskatījās sarakstu un aizgāja. Laikam viņiem bija kur iet, laikam viņiem bija kur pārlaist nakti – pie draugiem, viesnīcā vai bārā. Viņiem nevajadzēja gaidīt rītu stacijā.
Uz lietussarga nepietika ūdens, lai piezīmētu velniņam asti, tāpēc Edvīns izlēja atlikušo šņabi uz grīdas.
„Viss būs labi. Arī man nekā nav un arī es meklēju kādu visu dzīvi. Šonakt atradu.”
Šņabja pietika ne vien astei, bet arī bantītei.