Anita Rupeika - Frizētava

 

Es atceros, kā Tu ienāci mūsu necilajā frizētavā, uz Skolas ielas stūra, ar muļķīgu nosaukumu „Mona Mi”. Tajā brīdī man likās, ka es redzu eņģeli. Nekas cits tas nevarētu būt. Ārā bija apmācies, bet Tu bija baltā, vieglā sarafānā, kas nesedza ne rokas, ne kājas, bet tik skaistam radījumam nevarētu būt auksti – Dievs to vienkārši nepieļautu. Tavās acīs spīdēja mazas uguntiņas, seju klāja vasaras raibumi, bet mati…ak, kādi Tev bija mati! Tie bija kā medus upe, kas bija tev līdz pašiem ceļiem un spīdēja pat tad, kad nebija gaismas, ar ko tos atspīdēt. Tad es domāju: ”Viņai ir tik gari mati, jo Viņa slēpj spārnus.”
Tu pasmaidīji prasot:
-Vai kāda friziere ir brīva? Man vajadzētu konsultāciju…
No tā laika Tu kļuvi par manu pastāvīgo klienti. Manu eņģeli, manu laimi, manu dzīvi…manu elli. Neko dzīvē es tik ļoti nekāroju kā tevi. Mani darīja traku Tavs naivums, maigums, Tavs stāvs, Tavi lēzenie pleci, Tavi burvīgie mati, kuri nolaidās līdz pašai zemei, kad tu apsēdies krēslā. Protams, šis grēks nebija iespējams, es jūtos kā dēmons, bet tu biji svētā. Un Tu smejoties sauci mani par draudzeni un stāstīji visus savus noslēpumus. Es pirmā uzzināju, kad Tu satiki viņu, un man likās, ka es nodegšu savā ellē aiz greizsirdības. Pie manis Tu laimīga atskrēji stāstīt, ka viņš Tevi bildināja, pat neiedomājoties, kādas sāpes man tas nodara. Un ,protams, es biju tā, kurai Tu uzticēji savu kāzu frizūru.
Tu atnāci, kā mūsu pirmajā dienā – baltā kleitā, tikai šoreiz piedurknes aizsedza rokas un kuplie svārki slēpa Tavas daiļās kājas. Bet Tavi mati kā vienmēr sniedzās līdz grīdai, kad Tu apsēdies krēslā. Tu atlaidies un aiztaisīji acis, tā Tu darīji vienmēr – kā bērns, kas gaida brīnumu. Un, protams, atkal sāki stāstīt par savu mīļoto.frizetava Par to, cik ļoti viņš mīl Tavus matus, ka viņš nepārdzīvotu, ja ar tiem kas notiktu, un tāpēc Tu uzticies vien man.
Tu smaidi un tērgā, stāsti to, ko esmu dzirdējusi jau desmitiem reižu, stāsti, jo esi laimīga. Tik bezgalīgi laimīga un skaista. Bet zini, es Tevi mīlētu, pat ja Tu vairs nebūtu tik skaista. Bet viņš? Vai viņš spēs Tevi novērtēt pa īstam? Es zinu, Tu nepiedosi man šo nodevību.
Es maigi noglaudu Tavus matus.
Paņemu šķēres.
Ar Dievu mīļā.