Anita Rupeika - Glezna

 

Es radīju daudzas gleznas, daudzas skaistas, krāšņas gleznas, kas ne vien priecēja manas acis, bet arī pildīja maku.
Es biju slavens, kaut arī man bija tik viens piliens talanta. Visu, kas man bija, es ieguvu mazāk ar talantu, vairāk ar pacietību un strādīgumu. Šīs īpašības vienmēr atalgojās – daudzi cilvēki maksāja bargu naudu, lai tiktu pie manis un pasūtīt ģimenes vai parādes portretu. Daudzi bagāti, uzpūtīgi, resni, nosvīduši, cilvēki maksāja man par savas sejas ierakstīšanu vēsturē.
Bet es šo pašu naudu maksāju modelēm.
Jā, modeles bija manas mākslas ceturtais elements. Piliens talanta, pacietība, strādīgums un viņas – modeles. Es izvēlējos tikai skaistākās, un man bija vienalga, kas viņas ir – profesionāles, vienkāršas garāmgājējas vai ielasmeitas. Es viņām piedāvāju naudu, un viņas vienmēr piekrita pozēt. Īstenībā viņas piekristu pat pārgulēt ar slavenu mākslinieku, bet man to nevajadzēja. Vienīgā mana kaisle bija gleznošana; tā bija dīvaina, abpusēja mīlestība, kas pilnveidojās, laikam ritot.
Un kādu brīdi man likās, ka mākslā es esmu sasniedzis visu.
Es kļūdījos.
Parasti idejas mani apciemoja sapņos vai domās, es it kā jau redzēju gatavu gleznu, un atlika vien īstenot to. Arī Šī atnāca sapnī, tomēr tā nebija parasta ideja, es uzreiz sapratu – Šī būs īpaša glezna.
Šī bija pirmā glezna, kurai es nemeklēju modeli. Es it kā baidījos aptraipīt To ar kāda zemiska cilvēka klātbūtni pat, ja tā būtu skaistākā sieviete pasaulē. Mani pēkšņi pārņēma sajūta, ka visas iepriekšējās gleznas ir lētas, tikpat lētas kā to prototipi – sievietes, kas pozēja man par naudu.
Es vēlējos, lai šī glezna būtu tīra. Tīra līdz manai pēdējai apziņai.
Es gleznoju tikai Viņu, vienīgi Viņu, jo man likās, ka Viņa varētu būt greizsirdīga uz citām gleznām kā sieva, kas ir greizsirdīga uz mīļākām. Es pat atteicos no pasūtījumiem un dzīvoju uz iekrājumiem, lai varētu visu dienu pavadīt ar Viņu, pat ja negleznoju, jo man likās – Viņai ir garlaicīgi un vientulīgi vienai.
Un tad Tā tapa. Aizpildot trīs manus dzīves gadus, Tā beidzot tapa.
Bālā meitene ar gariem rudiem matiem. Viņas acis bija aizvērtas un lūpas rotāja smaids, it kā viņa klausītos: kādus mīļus vārdus es teikšu tagad? Es teicu daudzus, daudzus mīļus vārdus, jo tagad, kad biju Viņu uzgleznojis, vairs nevarēju ielikt Viņu plauktā pie citām gleznām, nevarēju viņu pamest, atstāt tumsā un vientulībā. Tāpēc es biju blakus un es biju arī iemīlējies. Es runāju ar viņu, lasīju viņai dzeju un grāmatas. Visa mana dzīve tagad piederēja Viņai.
Es atļāvu sev aiziet vien uz veikalu pakaļ pārtikai un uzreiz skrēju atpakaļ, jo man bija bail, bail, ka viņa varētu aiziet. Jo, gleznojot gleznu, fons kļuva par tālumā aizejošām, pelēkām debesīm, kur lidoja kraukļi, un šis pelēkās debesis sauca atpakaļ manu burvīgo meiteni, šie kraukļi bija pavadoņi, kuriem bija likts atvest viņu atpakaļ, jo tādam burvīgam radījumam nebija vietas manā pasaulē, manā lētu cilvēku un lētu gleznu pasaulē.
Tomēr es domāju, ka man pietiks spēka Viņu nosargāt.
Es atkal kļūdījos.
Maisiņš ar šķēlēs gleznasagrieztu maizi un doktordesu izkrita man no rokām – mana māja dega.
Varbūt es aizmirsu izslēgt uguni plītī, vai atstāju nenodzēstu cigareti blakus terpentīna trauciņam. Pēdējā laikā es biju kļuvis ļoti aizmāršīgs.
Bet tas viss bija tikai garām slīdošas domas, kad es lūkojos uz to, kā nodeg mana māja un tur mana mīļotā. Savādi. Es nekad nevienu neesmu tā mīlējis, un tagad Viņu, Viņu vienīgo, aiznes pelēkie dūmi uz pelēkām debesīm, ko es pats esmu uzgleznojis.
Kokos čerkstošās balsīs runāja kraukļi. Melnie pavadoņi aizveda to vienīgo, kas man bija dārgs.
Es Viņu zaudēju? Uz visiem laikiem? Mūžīgi un neatgriezeniski?
Es ieskrēju mājā, cilvēki pie ieejas nespēja aizkavēt mani un vien kliedza, ka es esot traks. Traks? Bet es vismaz biju laimīgs. Bet tagad? Nav jau vairs jēgas pastāvēt, varbūt tikai – vēl vienu reizi ieraudzīt viņu.
Bet es netiku līdz studijai, uguns nāca no virtuves puses (tātad tomēr plīts) un koridoru aizpildīja dūmi. Pelēkie dūmi. Pelēkās debesis. Vairs nebija gaisa, ko elpot, un vien bālā meitene atskatījās, aizejot tālumā. Tā bija pirmā reize, kad es ieraudzīju viņas acis, tās izrādījās debeszilas. Debeszilas, ne pelēkas.
Es biju domājis, ka nomiru. Es domāju, ka pazaudēju visu. Es domāju, ka vairs nav jēgas dzīvot.
Es bieži kļūdos.
Es pamodos slimnīcā, bet man likās, ka joprojām guļu. Baltas palātas sienas, margrietiņas uz galdiņa pie gultas, bet uz krēsla pie loga sēdēja meitene ar gariem, rudiem matiem, kas aizsedza visu muguru. Es atkal aizmigu, nekas – kad pamodīšos, viņa joprojām tur būs.