Anita Rupeika - Klara

 

Jūs varat iedomāties satriecoši skaistu, milzīgu zelta skulptūru, kurai apkārt ir apaudzis smalks vīnogu kociņš? Tādas bijām Klara un es. Mūsu attiecības bija neizskaidrojamas, jo tām nebija ne stabila pamate, ne vienojoša faktora, nekā… Galu galā, kas es esmu? Vājais vīnogu kociņš, kuru uz visām pusēm rausta kaislību vējš: 9 gadi sākumskolā, kas pagāja kā miglā starp bērnunama stingro likumu pilnajām telpām un pīpētāju paslēptuves aiz skolas pagalma, kur es uzcītīgi bastoju skolu. Atestāts pilns ar stabiliem 4-niekiem, kurus pasniedzēji izvilka no manis ar lielām grūtībām, vēlme pēc piedzīvojumiem, kas dzina mani arvien tālāk no bērnunama pierastajām sienām, līdz es attapos Parīzē starp tādiem pašiem piedzīvojumu meklētājiem.
Tur sākās īstā dzīvē, kā man toreiz likās. Es aizmirsu savu veco, neinteresanto vārdu un nosaucu sevi – Terpsihora, kā vienu no mūzām, jo man likās, ka ar manu skaistumu man pietiks visam. Nepietika. Nepietika lai aizgaiņātu sāpes no pirmās šķiršanās ar mīļoto cilvēku, nepietika lai atrastu darbu, kur labi maksātu arī nepilngadīgai meitenei ar pamatskolas izglītību, kas nezin franču valodu, un pietam nevajadzētu izģērbties, nepietika arī jaunām dozām…
Un tad es satiku viņu. klaraAk, par Klāru var runāt mūžīgi! Jau pirmajā tikšanās reizē viņa mani apžilbināja ar savu stāju, eleganto apģērbu, ideāli safrizētiem, šokolades brūniem matiem, kas saulē meta sārtas dzirkstelītes, ar pērļu auskariem un nereāli zaļām acīm. Tā bija silta, saulaina diena un es sildijos sēžot uz kastes no gāzētiem dzērieniem un domāju, kur dabūt naudu, lai nopirktu vismaz zāli. Bet, kad ieraudzīju viņu, aizmirsu par visu. Viņa bija spožāka par sauli un man pēkšņi kļuva kauns par savām noplukušajām drēbēm un nemazgātajiem matiem, kaut arī likās, ka es jau sen aizmirsu, kas ir kauns.
Bet viņa noliecās pie manis un jautāja:
-Чья ты, котёнок?
Es sapratu, ka viņa kautko jautā tikai pēc balss intonācijas, jo kaut arī pazinu krievu valodu, bet runāt tajā nemācēju, tapēc godīgi atbildēju:
-Ņihuja nesaprotu.
Un, man par brīnumu, viņa nesadusmojās, bet sāka smieties. Izrādijās ka ”ņihuja” ir krievu vārds.
Klāra bija atbraukusi uz Parīzi darba gaitās, Krievijā viņai piederēja veikalu sērija ar dizaineru veidotajām precēm, un viņa vēlējās atvērt tādus arī šeit, Francijā. Nezinu, kas viņai iepatikās manī, bet tajā dienā mani savāca no mitekļa, kur dzīvoju ar tādiem pašiem ”bohēmistiem” kā mēs sevi lepni saucām, bet šis vārds bija nozagts, jo mēs bijām vienkārši mazgadīgi narkomāni. Mani savāca pieklājīga izskata vīri un ar skaistu sudrabotu mašīnu aizveda uz viesnīcu, kur mani gaidīja Klara. Man ierādija istabu, iedeva higiēnas piederumus un tīras drēbes…Tajā dienā es aizmirsu savu vārdu Terpsihora un atkal kļuvu es pati.
Un no tās dienas es apaugu ap savu no zelta izkalto Klāru un viņa kļuva man par VISU. Viņa aizveda mani uz Krieviju, viņas dzimto pilsētu Pēterburgu un piespieda mani iet vidusskolā, mācīties, nodarboties ar sportu, aizliedza lietot narkotikas, veda uz izstādēm un kultūras pasākumiem un iepazīstināja ar citiem, tikpat glauniem cilvēkiem. Skolā aiz muguras sačukstējās, ka esmu ar Klaru naudas dēļ. Bet tā tas nebija, man nevajadzētu neko no tā, ko viņa varēja man dot, ja viņa vien ļautu būt viņai blakus. Jo Klara bija brīnumaina. Viņa dzēra šņabi neatšķaidītu ar sulu, jo uzskatīja, ka tā ir mantas bojāšana un smēķēja cigarellas un cigāras. Viņa vilka kleitas, kas aizsedza visu un neslēpa neko un nekad nenēsāja aksesuārus izņemot auskarus, toties auskaru pāru viņai bija tūkstošiem. Viņa zināja vairāk valodas, kā es zināju valodu nosaukumus un viņai līdz trakumam, līdz ārprātam, līdz ekstāzei patika vārdi. Man tik ļoti patika skatīties, kā viņa spēlējot un tīksminoties izrunā svešvārdu lērumus satriecot savu sarunbiedru, viņa locija mēlīti tādos pagriezienos un runāja valodās, kuras neviens nezin un katram vārdam viņa zināja simts un vairāk sinonīmu un antomīmu.
Es tik ļoti dievināju viņu, ka izpildīju visu ko viņa lūdz – kļuvu vislabākā klasē, skolā, veikala nodaļā, kur viņa mani iecēla par reklāmas menedžeri. Es augu un sapratu visu arvien vairāk, kaut arī līdz Klarai man bija neaizsniedzami tālu. Un tas man patika. Šī dievināšana nospēlēja ar mani sliktu joku, jo kādu dienu mana no zelta kaltā dieviete, mana pasaule, uz kuras turējās visa mana dzīve, sabruka. Viņa ieradās mājās pēc ilgās prombūtnes Itālijā, kur mēģināja atrast veikalus, ar kuriem mūsu organizācija varētu sadarboties. Viņa neatbrauca viena…līdzi viņai bija maza, kā lellīte ģērgta meitenīte, par kuru Klāra pateica:
-Этот котёнок будет жить у нас…
Un tagad es sapratu, ko tas nozīmē.
***
Pagāja gadi pēc tā, kad es izšķīros ar Klaru. Man prasīja ilgu laiku, lai nodibinātu savu firmu, atrastu uzticamus cilvēkus, augtu un nostiprinātu savas pozīcijas tirgū. Bet tomēr es panācu to, ko vēlējos – mana firma auga tik ilgi, līdz kā milzīgs astoņkājis aptvēra Krieviju, Franciju, Venēciju, Spāniju, Angliju… un galvenais – šis astoņkājis, kā milzīgs briesmonis, aprija Klāras firmu. Pēdējā sanāksmē, kad viņa parakstija dokumentus par viņas firmas iekļaušanu manējā ar izdevīgiem nosacījumiem man un labu atalgojumu viņai. Viņa pateica:
-Tu sauci sevi par vīnogu kociņu, bet tagad tu esi…kā sauc visspēcīgāko koku tavā valstī?
-Ozols…
-Nē, tu drīzāk esi baobabs, jo tikai tas var ar savām saknēm salauzt zeltu…