Anita Rupeika - Mīlestības skarbais tēls

 

Te nu viņš ir. Kā vienmēr pulksten 18:30. Kā katru otrdienu un ceturtdienu. Jā, viņš nekad nav nokavējis šo tikšanos – viņš un bastejkalna parks, pilns ar smejošiem bērniem, sievietēm īsos svārkos un alu dzerošiem, pīrsingotiem jauniešiem. Šajā izklaides alkstošajā, jautrajā pūlī viņš ir kā balta vārna un ne jau apģērba dēļ, ģērbies viņš ir ļoti pieklājīgi – pelēks mētelis, negludināts, bet sasodīti dārgs krekls, zilas, nobružātas džinsas un melnas kurpes. Apģērbs nebija ideāli saskaņots, izskatījās, ka tas tika uzvilkts steigā, un tomēr koptēls vienmēr bija neizskaidrojami glauns. Vaina bija sejā – tā pauda dziļu riebumu pret visu. Skaistos vaibstus bojāja grumbas starp uzacīm un pie deguna, bet muti – kaktiņi, kas vienmēr stipri novilkti uz leju. Šis riebums bija veltīts visam – spēlējošiem bērniem, dzerošiem jauniešiem un sievietēm īsos svārciņos, jo īpaši sievietēm, jo to viņam bija tik daudz…
Jā es zinu, ka daudz, es zinu par viņu visu. Jo es mīlu šo dīvaino cilvēku, mīlu un dzīvoju līdzi viņa dzīvei jau gadu. Viņš raksta lugas teātriem. Jā, lugas. Un diezgan labas, jāatzīst. Viņš ir pieprasīts rakstnieks, viņa darbi ir neatkārtojami un neviens nevar saprast, kur viņš smeļas iedvesmu. Rakstnieki nepelna daudz, bet viņam ir pietiekami gan naudas, gan slavas un sievietēm tas patīk. Īstenībā, sievietēm patīk arī viņš pats, neskatoties uz riebuma grimasi sejā. Katru vakaru viņam ir jauna un katru rītu viņš saprot, ka tā nav tā īstā. Ka tā ir kārtējā neinteresantā pretējā dzimuma būtne, kurai vajag naudu un slavu…  Tapēc daudz labprātāk viņš pavada laiku vienatnē…drīzāk vīna pudeles kompānijā. Viņš sēž krēslā pie apaļa loga ar skatu uz vecrīgu, dzer baltvīnu no pudeles, pat ja ir glāzes. Pa galdu skraida no krātiņa izbēgusi jūrascūciņa… Viņš dzer un raksta jaunu lugu.
Un tagad patiesība – milestibasskarbaistelsviss iepriekš uzrakstītais ir meli. Es nezinu, kas viņš ir, par ko strādā, ar ko guļ un ko dzer. Es to visu izdomāju. Es vienkārši novēroju viņu no dienas dienā un iemīlos tajā tēlā, ko pati radīju.
Šis tēls ir tik skaists un valdzinošs, ka es iestigu tajā uz veselu gadu. Un tagad šis tēls, mana mīlestība, nāk pie manis. Un viņa daiļos vaibstus nebojā grimase. Viņš smaida. Smaida un lūkojās manī…
-Labdien, es rakstu lugas teātrim un jūs pilnīgi atbilstat galvenās varones tēlam, ko es iedomājos. Es jūs redzu te ik otrdienu un ceturtdienu, varbūt mēs varētu aiziet kaut kur?
-Piedodiet, – atsmaidu pretīm – mani neinteresē teātris.
Pieceļos un vienaldzīgi aizeju.
Viņam galīgi nav tāda balss kā es iztēlojos.